Mušķērāji un cilvēki jeb attiecību mehānismi cilvēku sabiedrībā un dabā (dažas sociobioloģijas atziņas)

Daudzas uz Zemes dzīvojošās būtnes ir sociālas. Tomēr socialitāte nav nemaz tik pašsaprotama lieta. Teorētiskie pētījumi liecina par to, ka divu indivīdu mēģinājumi sadarboties visbiežāk var beigties ar abpusēju vai arī no vienas puses iniciētu krāpšanos. Kā tādā gadījumā spēj pastāvēt, piemēram, cilvēku sabiedrība, kur, darījumu līmenī, visbiežāk kontaktē savā starpā neradnieciski indivīdi? Neskatoties uz mūsu uzvedības absolūti egoistiskajiem pamatiem, pastāv stratēģijas, ar kuru palīdzību mēs kontrolējam savstarpējās attiecības un novēršam sociālās ekspluatācijas mēģinājumus no līdzcilvēku puses.
"Dots pret dotu" stratēģija pieder pie šādiem uzvedības kontroles mehānismiem. Ar tās palīdzību var pētīt kooperatīvo uzvedību, socialitātes evolūciju un izskaidrot abpusējo altruismu, kas ir pašupurēšanās otra labā.
Dabā dažādu sugu īpatņu starpā vērojams gan ģenētiski nosacīts altruisms - attiecībās starp radiniekiem, gan abpusējais altruisms- kas nozīmē, ka, dodot otram, es negaidu tūlītēju atlīdzību, bet gan rēķinos, ka nākotnē grūtību brīdī viņš man arī sniegs atbalstu. Ja tas tā nenotiek, nepateicīgais indivīds var tikt izslēgts no savējo loka un nesaņemt tālāku atbalstu. To apliecina pētījumi ar putniem (mušķērājiem), taču varam pārdomāt šī principa darbību arī cilvēku sabiedrībā.

Atliek secināt, ka attiecības var kopt un balstīt uz nopietnu, zinātniski pierādītu stratēģiju pamatiem!

Biznesa dramaturģija

Mēs dzīvojam kultūras produkcijas laikmetā, kurā industriālo nomaina radošais un biznesu biežāk raksturo, izmantojot nevis ar darbu, bet gan ar teātri saistītus terminus. Uzņēmumi, kuri darbojas visdažādākajās nozarēs, maina savu darba vidi, lai tā būtu savienojama ar radošām un mākslinieciskām tendencēm. Darbinieki vairs nav strādnieki, bet gan "spēlētāji", darba vide tiek teatralizēta, tiek radīta brīva, rotaļīga atmosfēra, lai veicinātu radošās izpausmes.

Dramaturģiskā skatījuma uz biznesu pamatā ir pieņēmums, ka cilvēku saskarsme līdzinās izrādei, kurā visu nosaka tie paši principi, kas tiek izmantoti teātrī. Galvenais ir lugas "darbība", kas norisinās starp cilvēkiem, "skatuve" kā situācija, kurā darbība norisinās, cilvēki, kuri iesaistās darbībā ir "aktieri", "līdzekļi jeb rekvizīti nosaka, kā un ar ko šī darbība tiek veikta un ir nepieciešams "mērķis", lai saprastu, kāpēc darbība tiek veikta.
Saskaņā ar Ērvingu Gofmanu mēs visi sevi izrādām ikdienas dzīvē, cilvēka apzinātā uzvedība pēc būtības ir teatrāla, cilvēks līdzīgi kā aktieris pārvietojas no aizkulisēm, kur tiek izmēģināta loma, uz skatuvi, kur loma tiek tēlota. Ē. Gofmanis raksta "Vienalga, vai komandas locekļi uzved līdzīgas individuālas izrādes vai arī atšķirīgas izrādes, kas veido vienu kopēju veselumu, rodas kopējais priekšstats par komandu, ko ir iespējams uztvert kā pašu par sevi pastāvošu faktu..".
Bizness, it īpaši pakalpojumu sfēra, pārdošana un mārketings pēc savas būtības ir teātris. Līdzīgi kā teātra aktieriem, kam pilnasinīgi jānododas savai lomai, lai izrāde liktos ticama, arī biznesa aktieriem jācenšas, lai atstātu uz auditoriju vēlamo iespaidu. Tas, vai pakalpojumu sniedzēja biznesā dramatiskā uzstāšanās patiks klientam un auditorijai, atkarīgs no daudziem faktoriem - stila, izturēšanās, žestiem, manierēm, rīcības veida, zināšanām, spējas kontaktēties.
Dramatiskais potenciāls ir īpaši nozīmīgs situācijās, kurās pakalpojuma sniedzējs un klients personīgi sadarbojas - piemēram ārsts un pacients, pārdevējs un pircējs.

Fragmenti no Ē. Gofmaņa grāmatas "Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē"

Par komandu:

Komandas locekļiem neatrodoties publikas klātbūtnē, bieži vien izvēršas diskusijas par inscenējuma jautājumiem. Tiek uzdoti jautājumi par zīmju aprīkojuma stāvokli; sapulcējušies komandas locekļi runā par pozām, tekstu un pozīciju un šos jautājumus "noskaidro"; tiek analizētas pieejamo priekšplāna teritoriju priekšrocības un trūkumi; tiek apsvērts izrādes iespējamās publikas lielums un raksturs, tiek izrunāti bijušie un iespējamie traucēkļi izrādei, tiek nodoti jaunumi par kolēģu komandām; tiek izvērtēts, jeb, kā mēdz teikt "uzšķērsts" tas, kā tikušas uztvertas iepriekšējās izrādes; tiek aplaizītas brūces un tiek rasts uzmundrinājums nākamajām izrādēm.

Šķiet, ka pastāv vispārizplatīts uzskats, ka publiskas nesaskaņas starp komandas locekļiem ne tikai traucē viņu vienoto darbību, bet arī diskreditē šīs komandas apliecināto realitāti. Lai uzturētu šo iespaidu par realitāti, no komandas locekļiem var tikt prasīts, lai viņi atliek publiskas nostājas ieņemšanu, iekams komanda nav vienojusies par kopēju nostāju, un tad, kad komandas nostāja kļuvusi skaidra, visiem tās locekļiem tā jāievēro.

Par mūsu lomām:

Statuss, stāvoklis, vieta sabiedrībā (komandā) nav materiāls priekšmets, ko iespējams iegūt un pēc tam izrādīt; tas ir atbilstīgas uzvedības modelis, kas ir konsekvents, izpušķots un skaidri pausts. Tas tiek izrādīts nepiespiesti vai neveikli, apzināti vai neapzināti, viltū vai labticībā, bet tik un tā tas ir kaut kas tāds, kas jārealizē.. Ž.P. Sartrs raksta: Piemēram, viesmīlis kafejnīcā. Viņš kustas ātri un veikli, pat mazliet par daudz precīzi, pārāk strauji. Viņš tuvojas apmeklētājiem ātrā solī.. Viņš apgriežas, gaitā mēģinādams atdarināt kaut kāda automāta nelokāmību un stīvumu, bet paplāti nesdams virves dejotāja pārgalvībā, visu laiku saglabājot trauslu, nenoturīgu līdzsvaru, kuru ātri atjauno ar vieglu rokas kustību. Viņa uzvedība mums šķiet kā spēle. Viņš spēlē, viņš uzjautrinās.. Bet ko viņš spēlē? Nenāksies ilgi vērot, lai saprastu- kafejnīcas viesmīli. Šajā konstatējumā nav nekā pārsteidzoša. Šī spēle ir tāda kā teritorijas iezīmēšana un izpēte. Kafejnīcas viesmīlis spēlējas ar savu stāvokli, lai to realizētu.

Jauni izaicinājumi:

Kad indivīds sabiedrībā sāk ieņemt jaunu stāvokli un iegūst jaunu lomu izrādīšanai, ir mazticams, ka viņam tiks detalizēti izskaidrots, kā viņam tagad pienāktos uzvesties, tāpat arī diezin vai viņam uzreiz kļūs skaidri ar jauno situāciju saistītie fakti, lai viņš bez īpašām pārdomām varētu izlemt, kādai jābūt viņa uzvedībai, parasti viņam tiks doti pāris mājieni, norādījumi un tiks pieņemts, ka viņa repertuārā jābūt pietiekami daudziem dažādiem šīs jaunās izrādes fragmentiem, kas nepieciešami jaunajās dekorācijās. Indivīdam jau būs diezgan skaidrs priekšstats par to, kā izskatās kautrība, godbijība un taisnīgs sašutums, lai viņš varētu vajadzības gadījumā mēģināt tos nospēlēt..

Atrašanās lomā:

Kā cilvēciskas būtnes mēs, jādomā, esam radījumi, kurus vada impulsīvas noskaņas un nemitīgi mainīga enerģija. Turpretim kā lomu izrādītāji publikas priekšā mēs nedrīkstam pakļauties šādiem labākiem vai sliktākiem noskaņojumiem. No mums tiek sagaidīta zināma gara birokratizēšanās, lai uz mums varētu paļauties, ka mēs katrā paredzētajā laikā spētu sniegt nevainojami homogēnu izrādi.

Lojalitāte:

Skaidrs, ja komanda grib noturēt savu pozīciju, tās locekļiem jārīkojas tā, it kā viņi būtu uzņēmušies zināmas morālas saistības. Komandas locekļiem neklājas izmantota arī uzturēšanos skatuves priekšplānā savas izrādes uzvešanai, kā mēdz darīt, piemēram stenogrāfistes, kas mēdz apgrūtināt kantora vidi ar krāšņiem jaunākās modes demonstrējumiem. Tāpat neklājas izmantot savu priekšnesuma laiku pārējās komandas atmaskošanai. Komandas locekļiem ar pašcieņu jāieņem arī nenozīmīgas lomas un jāspēlē tās ar aizrautību, lai kad, kur un kam komanda izlemtu sniegt savu priekšnesumu. Viņiem pašiem arī jānotic savai izrādei, lai viņi publikai nešķistu sekli un nepatiesi.."

Disciplīna komandā:

Disciplinēts izpildītājs, dramaturģiski runājot, ir tas, kurš zina savu lomu un to spēlējot, neizdara negribētus žestus. Viņam piemīt savaldība, viņš spēj glābt situāciju, ja pārējie komandas locekļi pēkšņi spontāni rīkojas izrādei neatbilstīgi, vienlaikus saglabājot iespaidu, ka viņš spēlē tikai savu lomu. Dramaturģiskajā disciplīnā pats galvenais ir balss un vaibstu kontrole. Tā ir spēlētāja spēju smagākā pārbaude. Īstā emocionālā reakcija ir jāslēpj, bet jāizrāda situācijai atbilstīgā emocionālā reakcija. Ķircināšana bieži vien ir neformāls iniciācijas paņēmiens, ko komanda izmanto, lai celtu un pārbaudītu tās jaunā locekļa spēju "reaģēt uz jokiem", proti, izturēties draudzīgi, kaut gan patiesās izjūtas varētu būt gluži citādas. Kad indivīds izturējis šādu jūtu izpausmes kontroles pārbaudi, viņā jau var darboties kā spēlētājs, kurš pats sev uzticas un uz kuru citi var paļauties.

(Ē. Gofmans, Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē, Rīga: Madris, 2001, 199 lpp.)